1] Baznīcas, kas ir pie  mums, lielā vienprātībā māca, ka  Nīkajas koncila lēmumi  Par dievišķās  būtības  vienību  un  trim  personām  ir  patiesi  un  tiem  ir  jātic  bez  kādas šaubīšanās, 2] proti, ka ir viena dievišķa būtība, kas tiek saukta Dievs un ir Dievs. Dievs ir mūžīgs, nemiesisks, nedalāms, ar bezgalīgu varu, gudrību un labestību. Dievs ir visu lietu  –gan  redzamo,  gan  neredzamo  –  Radītājs  un  Uzturētājs,  3]  un  tomēr  ir  trīs Personas,  kam  ir  tā  pati  būtība  un  vara  un  kas  ir  vienlīdz  mūžīgas  –Tēvs,  Dēls  un Svētais Gars. 4] Vārds  persona  tiek lietots tajā pašā nozīmē, kā šo vārdu šajā sakarā ir lietojuši baznīcas tēvi, tas neapzīmē daļu vai īpašību kādā citā, bet to, kas pastāv pats par sevi. 5] Tiek nosodītas visas maldu mācības, kas ir cēlušās pret šo artikulu, kā maniheji, kas atzīst  divus  pirmsākumus  –  labu  un  ļaunu,  tāpat  valentīniešus,  ariāņus,  einomiāņus, muhamedāņus un visus tiem līdzīgos. 6] Tā nosoda arī samosatiešus – vecos un jaunos –kas, aizstāvot tikai vienas Personas esamību, pārgudri un bezdievīgi spriedelē par Vārdu un Svēto Garu, ka tie neesot atsevišķas Personas, bet Vārds nozīmējot – runātu vārdu un Gars – rosību radītās būtnēs.