26. janvāris

Un Ābrahams uzcēla tur altāri Tam Kungam, kas Viņam bija parādījies. (1. Moz. 12:7)

Te redzam, ka šis svētais tēvs, lai gan ir svešumā un grūtībās, tomēr saņemtā apsolījuma dēļ domā par noteiktu vietu un mājvietu. Viņš vispirms ceļ altāri Tam Kungam, kas viņam parādījies, tas ir, viņš ie­kārto vietu, kur draudze varētu sapulcēties, klausīties Dieva vārdu, lūgt, slavēt Dievu, upurēt utt. Jo tieši to nozīmē - celt altāri. Ābrahāms šo vietu nav izraudzī­jies pēc sava padoma; to izvēlējies pats Kungs, kas Ābrahāmam parādījies. Jo Tas Kungs ir pirmais Dibinātājs, kas ļauj Sevi ieraudzīt noteiktā vietā, lai tur tiktu godāts - šeit jātiek slavētam un daudzinā­tam arī Viņa apsolījumam. Tā Jēkabs, būdams tai vietā, kur bija redzējis eņģeli uzkāpjam un nokāpjam pa kāpnēm, kas sniedzās līdz Debesīm, sacīja: te ir Dieva nams un Debesu vārti. Tā Dievs, pirmoreiz parādīdamies kādā vietā un likdams tur atskanēt Savam vārdam, iesvēta un sagatavo šo vietu - tā vairs nav parasta, bet svēta vieta, kas kalpo svētām vajadzībām. Jo Dieva vārds visu dara svētu. Un nu Dieva vārdu šai vietā sludina ne vairs cilvēks, bet pats Dievs.