19. novembris

Kam esat tik bailīgi, jūs mazticīgie? (Mt. 8:26)

Kad Pēteris, kas Kristus spēkā gāja pa jēru, pama­nīja stipro vēju, viņš kļuva ticībā vājš, pazaudējis Kristus vārdu, ko Viņš tam bija teicis, aicinādams viņu pie Sevis - Vārdu, kura spēkā Pēteris bija ielecis jūrā; nu viņš vairs nepalika šajā Vārdā. Jo vējš, kuru māceklis sajuta, bija tik spēcīgs, ka cilvē­ka ausis vairs nedzirdēja Kristus saucienu: "Nāc pie Manis!" Un Pēteris vairs nedomāja par Vārdu, bet tikai par vēju, kas plosījās viņa acu priekšā. Tā mūsu acis arvien traucē sadzirdēt Dieva vārdu - redzamās lietas nostājas priekšplānā, aizēnodamas mums Vārdu un neredzamās lietas. Kamēr Pēteris dzirdēja vārdus: "Nāc pie Manis!" un neredzēja, kā jēra viņu nes, viņš gāja, un nekas slikts viņam nenotika. Bet, kad māceklis sāka raudzīties uz vēja saceltajiem viļņiem, viņš vairs nedzirdēja Kristus aicinājuma Vārdu un sāka grimt. Tā arī notiek - kad Kristus iekāpj laivā, jēra nevar ilgi palikt mierīga; drīz vien sākas vētra un negaiss. Jo, ja gribi būt kristietis, tev jāsagaida šādi negaisi un nemieri, kā Sv. Pāvils saka: kas grib dzīvot dievbijīgu dzīvi Krist?, tam jāpanes vajāšanas. Un, jo spēcīgāk atskan Dieva vārds, jo niknāk velns ar saviem sekotājiem stājas tam pretī.