29. marts

Esi man žēlīgs, Kungs, jo es esmu noguris; dziedini mani, jo izbailes pārņēmušas visus manus locek­ļus! Arī mana dvēsele ir ļoti iztrūkusies. (Ps. 6:3-4)

Apžēlojies par mani, Kungs, jo es esmu vājš; dziedini mani, jo bailes ir pārņēmušas visus manus locekļus. Es zinu, ko runāju. Lai citi pielūko, ka arī viņi zinātu, ko runā. Ir skaidrs, ka Dieva žēlastību iepazīs vienīgi tas, kas pēc tās dedzīgi ilgojas un ir izsalcis un izslāpis, kā 42. psalmā ir sacīts: "Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak Dievs, pēc Tevis!" Neviena pārēdusies un apni­kuma pārņemta dvēsele nevar cerēt, ka Dievs to pie­pildīs. Tikai izsalkušos Viņš piepilda ar Saviem labu­miem. Vēl jo mazāk apnikuma pārņemtajiem pie­nāktos cerēt, ka Dievs dāvās tiem mūžīgo dzīvošanu, jo viņi paši taču to vērtē daudz zemāk nekā šo - lai­cīgo dzīvi. Mūžīgo dzīvi Dievs dos vienīgi tiem, kuri to meklē ar vislielāko dedzību, ar sirds nopūtām, nebeigdami lūgt un klauvēt. Tomēr laikā, kad mūsu dzīve rit mierīgi, mēs bieži vien to vairs nedarām, tāpēc Dievs ļauj mums pieredzēt dažādus kārdināju­mus un pat nāvi, lai šīs nelaimes piespiestu mūs meklēt Dieva žēlastību un mūžīgo dzīvību.