15. aprīlis

Ticības speķa Ābrahams ir paklausījis aicināju­mam un gāja uz to vietu, ko nācās saņemt par mantojumu, un gāja, nezinādams, kurp viņš iet.

(Ebr.11:8)

Ticība ir dzīva un darbīga - tā droši un noteikti turas pie Dieva vārda, lai kā arī mums klātos. Ticība nav kāda bezrūpīga, tukša iedoma, bet gan dzīva, nopietna, mierinoša un nešaubīga sirds paļāvība - tik brīnišķīga, ka caur to mēs kļūstam vienoti ar Kristu un caur Viņu - ar Debesu Tēvu. Tāda ir ticības da­ba - tā darbojas ar dārgumiem, kurus nevar ne redzēt, ne sajust, taču dara to tā, it kā turētu tos visus savās rokās; tai nav un nevajag cita, labāka mierinā­juma, kā vien - zināt, ka Dievs nemelo un nepieviļ. Jā, ticība ir tik dzīva, darbīga, spēkpilna, varena lieta, ka tā ne brīdi nemitas darīt labu; tā arī nejautā, vai vajag darīt labus darbus. Pirms vēl jautājusi, tā jau dara šos darbus un turpina tos darīt bez mitas.