23. septembris

Tātad ticība nak no sludināšanas un sludināšana -no Kristus pavēles. (Rom. 10:17)

Tātad arī šī lieta, proti, publiski sludinātais Vārds, kristiešu vidū kalpo tam, lai mēs ar tā palīdzību ie­mantotu grēku piedošanu jeb kristīgo taisnību. Pasludinājums ir līdzeklis, ar kuru mums tiek sniegta un atklāta jeb ielikta klēpī Kristus žēlastība, jo citādi neviens nekad nevarētu šo dārgumu saņemt. No kurienes gan mēs varētu zināt, kura cilvēka sirdī gan varētu nākt tas, ka Kristus, Dieva Dēls, mūsu dēļ ir nācis no Debesīm, miris un augšāmcēlies, iemantojis mums grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu un sniedzis mums tādas dāvanas? Kurš gan to zinātu, ja tas netiktu sludināts atklātībā? Un, kaut arī Kristus ar Savām ciešanām un nāvi ir izcīnījis šo dārgumu, tomēr neviens nevarētu pie tā tikt, nedz to saņemt, ja pats Dievs to neliktu sludināt Savā vārdā. Tādēļ arī es arvien esmu mācījis, ka visupirms un vairāk par visām lietām ir nepieciešams Vārda pasludinājums, kam jāsasniedz cilvēku ausis, lai Svētais Gars varētu ienākt sirdī; un Tas ar Vārda palīdzību un starpnie­cību apgaismo sirdi un rada tajā ticību. Tātad ticība nevar nākt, nedz pastāvēt bez Evaņģēlija sludinā­šanas un uzklausīšanas, kas ļauj ticībai pieaugt un kļūt stiprākai.