16. jūnijs

Dievu lūdzot, nepļāpājiet ka pagani; jo tie doma, ka tie savas pļāpāšanas dēl taps uzklausīti.

(Mt. 6:7)

Sagatavo savu sirdi lūgšanai, lai lūgdams tu ne­kārdinātu Dievu! Jo vai gan tā nav Dieva izaicināša­na, ja tava mute pļāpā, bet sirds tai pašā laikā meklē ko citu? Ja kāds spētu redzēt domas, kuras lūgšanas laikā klejo pa aukstu, izklaidīgu sirdi - viņam nāktos atzīt, ka tā ir vissmieklīgākā māžošanās. Lūgšana grib pilnīgi un nedalīti pievērst sev visu cilvēka sirdi; citādi tā nebūtu laba lūgšana. Patiesi, tieši tādēļ īstais Meistars mums devis un mācījis lūgšanu Mūsu Tēvs. Vislielākais posts ir tas, ka pat šāda Meistara lūgšana tiek norunāta un nobērta bez dievbijīgas uzmanības - kā tas notiek visā pasaulē. Daudzi saka šo lūgšanu vairākus tūkstošus reižu gadā, un, pat ja viņi tā turpinātu tūkstoš gadu, tad tomēr nebūtu patiesi lūguši, nedz izjutuši kaut vienu vienīgu burtu šīs lūgšanas vārdos. Īsi sakot: lūgšana Mūsu Tēvs ir vislielākais moceklis virs zemes; ikviens to moka un izmanto nelietīgi.