20. novembris

Dieva ģeķība ir gudrāka neka cilvēki. (1. Kor. 1:25)

Kad Dievs kaut ko pavēl, saka vai dara - tev jātur mute ciet un jākrīt ceļos, un tad, neko vairāk nerunā­jot un nejautājot, jādara, ko Dievs pavēlējis, un jā­ņem par labu viss, ko Viņš dara. Jo Dievs negrib, lai mēs Viņu pamācām - mēs, kas pēc savas dabas esam dusmības bērni, grēcinieki un meļi. Tādēļ Viņa padoms, vārdi un darbi ir daudz par augstu, lai mēs tos spētu saprast. Bet mēs esam tik akli un pārdroši nejēgas, ka iedomājamies, it kā varētu ne vien sa­prast, bet arī izdarīt vēl labāk. Ja nu pēc dabas esam tik nekrietni, mums būtu jāliek sava gudrība pie malas un par Dieva lietām un pavēlēm jādomā tā: ja tas man šķiet ģeķīgi, tad tikai tāpēc, ka es patiesi esmu liels muļķis, kas nespēj aptvert un saprast Dieva gudrību; mans aklums un muļķība ir tas, kas man traucē.