24. marts

Taču neviens ar naudu nevar savu brāli izpirkt, nedz Dievam dot par viņu atpirkšanas maksu no nāves - visai augsta būtu viņu dvēseles cena, tā ka viņiem no tā jāatsakās uz mūžiem. (Ps. 49:8-9)

Kā gan mēs drīkstētu lielīties un skaļi plātīties ar to, ko mūsu prāts māca un rāda kā pašu labāko? Kā drīkstam domāt, ka mūsu dabīgie spēki vēl ir pilnīgi un nesamaitāti, ka prāts vēl arvien tiecas uz labu? Vai gan mūsu spēkos būtu paveikt ko tādu, kas ļautu sasniegt tās augstās lietas, par kurām sacīts šajā psalmā? Ja es mūsu Kungam Dievam, kas sadusmo­jies uz mani un, kā Mozus saka, ir rijēja uguns, snie­dzu savas pelavas un salmus, jā, savus briesmīgos grēkus, turklāt vēl uzdrīkstos ar Viņu par tiem strīdē­ties un ķildoties - vai tad Viņam vajadzētu parādīt man žēlastību un dāvāt mūžīgo dzīvību? Es taču dzirdu, ka cilvēka dabā ir daudz ļaunuma, ka visa pasaule līdz ar visu radību ir bijusi par mazu, lai dotu Dievam atpirkšanas maksu; pašam Dievam nācās par to atdot Savu Dēlu.