17. aprīlis
Nabagais nomira, un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahama klēpī. (Lk. 16:22)
Neviens cilvēks nav tik laipns, nedz arī gatavs tik patiesi un pašaizliedzīgi kalpot kā mīļie eņģeļi. Tādēļ mums jāmācās un jāzina, ka mūsu labākie draugi ir neredzami; viņi ar savu uzticību, labvēlību, gatavību kalpot un patieso draudzību ir nesalīdzināmi pārāki par visiem mūsu redzamajiem draugiem. Ja nu es savā namā droši eju gulēt, būdams pārliecināts, ka labajiem eņģeļiem ir dota pavēle mani sargāt, tad vēl daudz drošāk man jātic, ka arī tad, kad man būs jādodas pēdējā gaitā un jānonāk zemē, kapā pie tārpiem, mīļie eņģeļi tāpat būs klāt un mani pavadīs; arī manu dvēseli viņi aiznesīs Ābrahāma klēpī.
Dienišķā maize
[Kungs], Tu mūs darīsi atkal dzīvus un izvedīsi mūs no zemes dziļumiem! Tu vairosi jo spēcīgāk manu lielumu un no sirds atkal mani mierināsi. Ps 71:20b–21Pienācis klāt, Viņš [Jēzus] aizskāra zārku; nesēji apstājās, un Viņš sacīja: "Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!" Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Lk 7:14–15
Jņ 15:12–27
1Pēt 3:13–4:6
Jņ 16:1–15
Kalendārs
Pieteikties jaunumiem
Saites
 |
 |
 |
 |
 |
 |
 |