26. marts

Mīļotie, es jūs pamācu ka piedzīvotājus un sveši­niekus atturēties no miesas kārībām, kas karo pret dvēseli. (1. Pēt. 2:11)

Kad cilvēks caur ticību tiek taisnots, viņš tomēr tūlīt vēl nekļūst brīvs no ļaunām iekārēm. Tādēļ garam viņā ik dienu ir jāstrādā, lai savaldītu miesu; tam nemitīgi jācīnās, jābūt nomodā, lai cilvēks nezaudētu ticību. Tādēļ tie, kuri apgalvo, ka viņiem esot ticība, tai pašā laikā, nejuzdamies apdraudēti, atļaujas piepildīt miesas iegribas, tādējādi pieviļ paši sevi. Ja ticība ir īsta un godīga, tā savalda miesu un neļauj tai darīt visu, ko vien tā vēlas; tomēr miesa nav arī jānovājina vai jāsamaitā. Ir labi gavēt, taču īsta gavēšana nozīmē to, ka miesai tiek dots tikai tik daudz barības, cik tai nepieciešams, lai saglabātu veselību; tai arī jāliek strādāt un palikt nomodā, lai šis vecais ēzelis nekļūtu pārgalvīgs un neskrietu dancot uz ledus, kur viegli var salauzt kāju; miesai ir jābūt iegrožotai un pakļautai garam.